Brīži klusumā

Dažreiz šķiet, ka vārdiem vajadzētu palīdzēt. Mierināt. Skaidrot. Bet ir mirkļi, kad vārdi apklust, un tieši tad sāk runāt klusums.

Šis raksts ir par to, kā brīži klusumā palīdzēja atrast atbildes nevis sarunās, bet klusajā telpā sevī. Par to, kā vienam esot, var atklāties miers un līdzsvars. Klusums, ko reiz baidījos izturēt, kļuva par manu skolotāju.

Brīži, kad klusums man iemācīja vairāk nekā vārdi

Ir brīži, kad vārdi kļūst par skaņu vien. Tie vairs nesniedz mieru, nerisina, neizskaidro. Tie tikai piepilda telpu, bet ne sirdi.

Tieši tad — kad vairs nav ko teikt, kad viss šķiet pateikts, vai gluži otrādi – neatrodams vārdos — atnāk klusums. Ne kā tukšums, bet kā telpa, kurā var beidzot atgriezties pie sevis.

Es atceros vienu tādu vakaru - telefonā klusums, istabā klusums, arī domās – nevis haoss, bet viegls tukšums. Tajā brīdī pirmo reizi sapratu: klusums nav vientulība. Klusums esmu Es - bez trokšņiem, bez uzslāņojuma, bez maskām.

Klusums man iemācīja:

• ka atbildes ne vienmēr pienāk ar vārdiem — tās bieži pienāk sajūtas veidā;

• ka es varu būt pilnīga arī tad, kad neesmu “produktīva”;

• ka nevienam nav jāsaprot viss, ko jūtu — tikai man;

• ka miers nav galamērķis, bet attiecības ar savu elpu, ar savu sirdi.

Kad esmu viena ar sevi, es dažkārt sev jautāju – kāpēc tik maz ir tādu cilvēku, kas spēj būt līdzās vienkārši, bez nosacījumiem? Tieši šajos brīžos klusums kļuva par sabiedroto, tas mani uzklausīja, kad vārdos bija par daudz, un apkārtējā pasaule bija par skaļu.

Es sāku sēdēt klusumā ne tāpēc, lai no kaut kā aizbēgtu — bet lai atgrieztos pie sevis, lai beidzot dzirdētu, ko es pati sev cenšos pateikt — bez traucējošiem signāliem no ārpuses. Tā nav vienmēr bijusi viegla pieredze. Klusums liek satikties ar visu — arī to, kas bijis paslēpts. Tajā brīdī, kad esmu patiesi pabijusi sev blakus, vārdi atgriežas. Maigāki. Mierīgāki. Dziļāki. Mīlošāki.

“Cilvēks ir sev vienmēr, viss cits mainās - ienāk un aiziet, pieliekot krāsas Tavai dzīvei ar sajūtām, stāstiem un atmiņām!”

Ja arī Tu šobrīd ieej klusumā — nebaidies no tā. Iespējams, tieši tur Tu dzirdēsi nevis trūkumu, bet atbildi, jo Visums bieži runā visdziļāk… tieši tad, kad viss ir kluss.

“Klusums nav tukšums. Tā ir vieta, kur dvēsele beidzot var elpot.”

Ja šis Tev sasaucās — padalies. Varbūt kādam šodien vajag atgādinājumu, ka arī būšana pašam ar sevi var būt klātbūtnes dāvana.

Noklausies šo rakstu podkāstā!