Lūgšana, kas mani izveda cauri

Šis raksts ir daļa no manas iekšējās pasaules. Vārdi, kas dzimuši klusumā, laikā, kad meklēju mieru un atbildes sevī. Es dalos tajā, nevis lai mācītu, bet lai kāds, kurš lasa, varbūt sajustu mazliet vairāk gaismas arī savā ceļā. Paldies, ka esi šeit!

Ir mirkļi, kad šķiet — vārdi vairs nepalīdz, kad domas griežas kā vējš, sirds ir klusa, bet nemierīga, un neviens apkārt īsti nesaprot, ko tu pārdzīvo. Šādos brīžos esmu iemācījusies nevis meklēt atbildes, bet meklēt mieru. Un visbiežāk es to atrodu lūgšanā un meditācijā.

Lūgšana man nav reliģiska forma, tā ir saruna ar Visumu un sevi. Ar to daļu sevis, kas ir mierīga, mīloša un lielāka par jebkuru šaubu.

Šī bija viena no lūgšanām, kuru reiz sev čukstēju:

Visum,es nezinu, kā rīkoties, bet es ticu, ka Tu zini.

Es jūtu, ka nezinu, kurp iet, bet zinu — šis ir tikai ceļa posms.

Palīdzi man būt līdzsvarā. Palīdzi man atkal ticēt.

Parādi man, ka arī klusumā ir zīmes.

Es nododu šo dienu Tavās rokās.

Un ļauju sev vienkārši būt.

Paldies.

Kad es lēnām pārtraucu cīnīties ar to, ko nevaru kontrolēt, un atļāvu sev vienkārši būt, sākās dziedināšana. Es neatguvu visu uzreiz, bet atguvu sevi. Un tieši tas izveda mani cauri.

Ja arī Tu šobrīd ej cauri kādam klusākam, neskaidrākam posmam — zini, Tu neesi viens/-a. Miers sākas ar pieņemšanu. Reizēm pietiek tikai ar vienu elpu, vienu lūgšanu, vienu patiesu vārdu un sajust, ka neesi viens/-na.

Ja šis raksts tev deva mieru vai pārdomas — droši padalies. Varbūt tas kādu aizvedīs tuvāk sev.

Noklausies šo rakstu podkāstā!