Es esmu kā tilts

Reizēm dzīvē mēs kļūstam par tiltu — nemanot. Ne pēc pienākuma. Bet pēc būtības. Šis raksts tapa kā iekšējs atklājums, kā vārdu tilts starp manām sajūtām un tiem, kas jūt līdzīgi. Tas ir stāsts par to, kā mēs savienojam citus nevis ar risinājumiem, bet ar klātbūtni.

Es esmu tilts — starp cilvēkiem, sajūtām un klusumu.

Reiz divi cilvēki man teica, ka es esmu kā tilts. Toreiz es tikai klusi pasmaidīju. Es nesapratu — ko es savienoju? Tagad es zinu. Es to nejūtu kā lomu, bet kā dabu. Tā vienkārši notiek.

Es esmu tilts starp vārdiem un sajūtām, starp domu, kas grib tikt saprasta, un sajūtu, kura nav jāizskaidro. Cilvēki pie manis atnāk ar prātu — un bieži aiziet ar atvērtu sirdi un klātesošu jūtīgumu.

Es esmu tilts starp struktūru un cilvēcību. Ilgus gadus es dzīvoju pasaulē, kur viss bija jāizvērtē, jāpamato, jāieraksta sistēmā un arī tur es redzēju cilvēkus, ne skaitļus, ne tikai rezultātus. Es jutu, kā aiz kontroles un riskiem ir cilvēcīgas bailes, nedrošība un vajadzība pēc uzticēšanās.

Es esmu tilts starp klusumu un uzticēšanos. Ir vieglāk dzirdēt citu. Grūtāk — sevi. Bet klusumā starp vārdiem cilvēks atveras, ne tāpēc, ka viņam kāds prasa, bet tāpēc, ka viņš sajūt — šeit viņu negrib pārveidot, bet uzklausīs.

Te ir kaut kas būtisks. Es esmu sapratusi, cik bieži cilvēki grib otru veidot pēc savas līdzības. Klusībā cer, ka viņš kļūs mierīgāks, klusāks, spēcīgāks, aktīvāks… vairāk tāds kā "es". Taču saikne nedzimst pārveidošanā.

Saikne dzimst klātbūtnē. 

Tajā brīdī, kad otrs jūt — viņš drīkst būt un viņu nevada vēlme viņu pārveidot.

Tilts nav domāts, lai mainītu. Tilts ir vieta, kur divi krasti var palikt dažādi — bet vienalga savienoties.

Es neesmu glābēja. Es neesmu izskaidrotāja. Es esmu kā tilts.

Varbūt arī Tu. Varbūt arī Tu kādam esi tilts — starp bailēm un drosmi, starp nogurumu un ticību, starp klusumu un kādu, kas beidzot dzird.

Es pateicos, ka varu būt šeit. Starp. Klātesoši. Patiesi.

Noklausies šo rakstu podkāstā!